• 8

Otrdienās man ir vāks

  • Krišs Salmanis, Ir vāku autors
  • 10.04.2025.
  • IR
Marts, 2014. Pēc Krimas aneksijas.

Marts, 2014. Pēc Krimas aneksijas. Foto — Krišs Salmanis

Pirmos piecdesmit Ir numurus apbrīnoju kā neregulārs lasītājs. Īpaši aizkustināja pazudušajai jahtai Kaupo veltītā vāka ilustrācija. Bet kopš brīža, kad mani pirms 14 gadiem uzaicināja arī pašam kaut ko uztaisīt, ik otrdiena ir rezervēta vāka taisīšanai. It kā diezgan ilgi, bet 720 vāki ir 720 dienas — kopā sanāk nieka divi gadi. Šķirstot žurnālu arhīvu, tā arī izskatās.

Pa šo laiku esmu kaut ko iemācījies, vāki kļuvuši tīrāki un idejas skaidrākas. Retušas iemaņas vēl varētu uzlabot, kopumā  — pieņemami. Daži vāki pat gandrīz pārklājas ar manu pamatamatu, mākslu. Ja izvēlaties atbilstošo mākslas definīciju, varat uzskatīt visu manu veikumu par mākslu. Es sliecos piekrist maigākai versijai, kas saka — māksla ir tas, ko par tādu atzīst pats mākslinieks. Bet varbūt māksla notiek tikai brīdī, kad jūs, lasītāji, to saskatāt. Kā tas koks mežā, kas brakšķ tikai tad, ja kāds tā kritienu dzird.

Vārdu sakot, man šķiet, ka dažus vākus varētu likt pie sienas. Vienu vāka «varoni» jau pielika vismaz pie fasādes, bet par viņu man negribētos runāt. Reizēm paši sev apsolāmies vairs nekad nepagodināt šo vai to veci ar vietu uz vāka. Diemžēl tādus solījumus ir grūti pildīt. Tad Nellija cenšas atvieglot mūsu skatu uz dzīvi, intervējot skaistus, pacilājošus cilvēkus. 

Nezinu, vai uz žurnāla fasādes vairāk reižu greznojusies Vaira Vīķe-Freiberga, Dainis Īvāns vai Imants Ziedonis, bet viņus visus labi pērk. Man arī viņi patīk, jo tajās otrdienās nav jālauza galva, kā attēlot kādu sarežģītu, abstraktu tēmu. Tomēr arī viņi liek pasvīst. Man šķiet, ka portreti uz vāka labāk izskatās, ja tiem ir viendabīgs fons. Tāpēc bieži nākas fotogrāfijas griezt un montēt. Tas ir piņķerīgs darbs, it īpaši, kad jātiek galā ar kādu kuplāku frizūru. Un viens pats dators nespēj visu, lai cik ļoti es bažītos par straujo tehnikas uznācienu. Tā nu reizēm «vieglie» vāki top lēnāk par «grūtajiem».

Man joprojām nav skaidrs, kā top labie vāki. Protams, es zinu, ka Nellija naktī uz otrdienu atsūtīs tēmu (vai trīs) un es tai no rīta zīmēšu skices. Tad Nellija izvēlēsies, ko rādīt kolēģiem, un ziņos, ko pamainīt, lai var taisīt gala variantu. Līdz desmitiem vakarā visam jābūt gatavam un nodotam tipogrāfijā. Tas ir diezgan saspringts darbs, bet man patīk, ka reizi nedēļā jāpievēršas vingrinājumam, kas jāizpilda līdz galam, vienalga — ir iedvesma vai nav. 

Raksts turpināsies pēc reklāmas

Esmu studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Tolaik mani interesēja viss, un tieši to tur pasniedza. Domāju — izmēģināšu glezniecību, datorus, foto un grafikas tehnikas un pēc četriem vai, vēlākais, sešiem gadiem izvēlēšos, kas patīk vislabāk. Izmēģināju, bet neizvēlējos. Joprojām patīk viss. Un vākiem tas der! Esmu fotografējis savas plaukstas un ģimenes pēdas, veidojis plastilīna un gleznotus vākus, pūtis grafiti, griezis papīru un mēģinājis iestāstīt MI, ko esmu iztēlojies. Bet kā no tā visa iznirst labākie vāki, nezinu. Es uz tiem skatos kā uz saviem labākajiem mākslas darbiem. Ar bažīgu lepnumu. Tos taisīja kāds senāks «es», viņam toreiz sanāca. Bet kā lai zinu, ka man sanāks arī tagad?

Viena atbilde slēpjas sadarbībā. Ja ir laba tēma, tā palīdzēs arī vākam. Sadarbība var būt abos virzienos. Pāris reižu esmu izdomājis vāka tekstu. Visvairāk iepriecina tādas pieklājīgas rupjības kā «Pilnīgs π» vai Krimas ūsiņas. Citreiz Nellija (vai Pauls, vai Jānis, vai Māris, vai Voldemārs) izdomā ilustrāciju, un man atliek to tikai uztaisīt. 

Mākslinieka pirmais uzdevums ir precīzi skatīties. 2020. gada pēdējam vākam Nellija atsūtīja pašrocīgi uzzīmētu skici. Drukas mašīnā tā nonāca nepārveidota, jo redzēju, ka šoreiz neviena mana ilustrācija nebūs spēcīgāka par redaktores rokrakstu.

Otra labo vāku atslēga varētu būt vieglums. Necensties vienā attēlā iekļaut visu stāstu un atstāt spēles laukumu arī virsrakstiem. Galu galā, tos raksta sava amata meistari, īsti lietaskoki. Tā paša 2020. gada sākumā pirmo Covid-19 veltīto vāku uztaisīju no rotaļu briesmoņa plastmasas locekļiem un pingponga bumbiņas. Iztēlojos, kā vīruss sveic valsti, kurā viņu jau gaida, un kopējā bažu noskaņā tāda spēle man sagādāja prieku. Tiesa, jau mēnesi vēlāk tik vieglprātīgu ilustrāciju nevarētu atļauties. Togad trešā daļa vāku bija veltīti pandēmijai. Ja kāda tēma bieži atkārtojas, tad izsīkst tai piemēroto simbolu krājums. Cik variantos var parādīt masku, lai tā neapniktu? Tādēļ arī Brīvības pieminekli, pieclatnieka Mildu un citus lielus simbolus cenšos pataupīt īpašiem gadījumiem. 

Kāds būtu visīpašākais vāks? Gribētu nodot drukai vienkārši divkrāsainu vāku. Pusi zilu un pusi dzeltenu. Varbūt bez vārdiem, tikai ar izsaukuma zīmi pie Ir logo.

Lai žurnāls lapo, tā atzari plaukst un Ir! sadzird arī tie, kas to nemaz negrib!

Līdzīgi raksti

Vēsture Ingus Bērzons

Mārstaļu ielas lietussargi

Ebreju uzņēmējs Nohums Joelsons, kurš starpkaru Rīgā izveidoja Baltijas saules un lietus sargu fabriku, 50. gados trimdas latviešiem un rietumniekiem pirmais atklāja patiesību par padomju represijām

Kā Mālpils baznīca atguva 80. gados nozagto altārgleznu

Raimonds Grollis Mālpils baznīcai atdevis Oto Skulmes gleznoto altārgleznu, kuru nozaga 80. gados, apmānot viņa vectēvu

Ko slēpj Rīgas rātes senie protokoli?

Par ko Rīgas vadītājiem bija jālauza galva pirms 400 gadiem? To palīdz uzzināt vecie Rīgas rātes protokoli, kuri tagad ir digitalizēti un pieejami pētniecībai visā pasaulē

Vēsture Helēna Emerberga, Domuzīme

Ierēdniecības veidošanās Latvijā: vienas ministrijas piemērs

Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2

Jaunākajā žurnālā