Aināram Šleseram ļoti patīk runāt. No tribīnēm. Tālruņa kamerā. Mītiņos. Atbalstītāju priekšā un tad, kad viņš domā, ka liekas ausis viņu nedzird. Atceros, klausoties viesnīcā Rīdzene ierakstītās oligarhu sarunas, Šlesera daudzrunība bija tik nogurdinoša. Tāpat kā tagad «intervijas» Džilindžera raidierakstos. Vai tikai latvieši jau nebūtu noslīkuši Šlesera vārdu plūdos, ja ne ķīniešu izgudrojums — vismaz tiktokā viņam jārunā īsāk.
Taču ir reizes, kad Šlesers klusē. Piemēram, tagad pirms vēlēšanām izvairās no intervijas mūsu žurnālā. Jo Ir esot «politiski angažēts» pret viņu.
Nav jau pirmā reize vēsturē, kad politiķi negrib atbildēt uz asiem žurnālistu jautājumiem, bet Šlesera pamatojums šoreiz ir smieklīgs. Var jau gadīties, ka viņš nezina vārda «angažēt» nozīmi, jo pat politikas pirmziemniekam skaidrs, ka Ir nevajag pret viņu angažēt. Mēs vienkārši redzam cauri Šlesera vārdu plūdiem un vērtējam darbus. Galu galā, iemesls Ir radīšanai bija tieši Šlesera un pārējo oligarhu «darbs» pie Dienas sagrābšanas.
Nekad neesam slēpuši kritiku pret šo politbiznesa motoru, «gāzi grīdā» buldozeru un krievu naudas sūkni Latvijā. Taču viena lieta ir kritizēt Šlesera līdzšinējos darbus, bet cita — izķidāt nākotnes plānus, ko labprāt darītu tiešā un profesionālā sarunā. Taču intervijas nav, tāpēc šoreiz atgādināsim spilgtākos citātus no Šlesera vaļsirdīgajām sarunām Rīdzenē. Lai uzfrišinātu atmiņu pieredzējušiem lasītājiem un pastāstītu ko svaigu vēlētājiem, kam Šlesers šķiet «jauns spēks» politikā. Tā nav, Šlesers jau daudz ir sastrādājis, un viņa darbi runā arī tad, kad pats klusē.
