Kāpēc, lai spētu labāk strādāt, ir vajadzīgs laiks arī nekā nedarīšanai un rotaļām, kas sniedz prieku, spontanitāti un radošumu
Nesen biju nedēļu ilgā atvaļinājumā. Apceļoju trīs pilsētas divās valstīs. Atgriezusies sajutu vilšanos — vēl arvien jutos nogurusi, nespēju koncentrēties un motivēt sevi izdarīt neatliekamo, vakarā jutos tik izsmelta, ka nespēju kvalitatīvi komunicēt ar tuvajiem. Vienīgais, ko vēlējos, bija aizvērt acis un iegrimt miegā. Tikai pāris dienas pēc atvaļinājuma!
Pārdomāju, ko tieši darīju brīvdienās un kāpēc neatguvu zaudētos spēkus. Kas man jāmaina nākamajā reizē, lai atpūtai būtu jēga un es pēc tās būtu enerģiska vēl ilgu laiku?
Kolēģe supervīzijas grupā man atvēra acis. Ikdienas darbs ir intensīva saskarsme ar cilvēkiem gan individuāli, gan grupās — es iedziļinos viņu situācijās, attiecībās, jūtās un domās, es plānoju un cenšos visu paspēt. Un atvaļinājumā darīju tieši to pašu. Biju vidē, kas ir ļaužu pilna, atkal bija nepieciešama intensīva fokusēšanās un reaģēšana uz citu vajadzībām, jāplāno un jācenšas paspēt. Turklāt vēl nevarēju izgulēties ļoti agru vai pārlieku vēlu pārbraucienu dēļ. Kā gan smadzenes var atgūties?
