Viesturs Kleinbergs. Foto — Edmunds Brencis
Progresīvo kandidāts Rīgas mēra amatam Viesturs Kleinbergs uz interviju redakcijā ieradās demokrātiski — ar velosipēdu — un cer, ka valstiski domājoši vēlētāji Rīgā nepieļaus Šlesera atgriešanos pie varas
Partija Progresīvie piedāvāja Jaunajai Vienotībai un Nacionālajai apvienībai parakstīt apņemšanos jaunajā domē nestrādāt koalīcijā ar Šlesera partiju. Ķirsis parakstīja, bet Ratnieks dēvē par priekšvēlēšanu triku. Kādu redzat nākamo koalīciju Rīgā?
Redzu koalīciju, kurā strādā Progresīvie, Vienotība un NA. Esmu pārliecināts, ka valstiski domājošs vēlētājs Rīgā būs pietiekami mobilizēts, lai nepieļautu vēstures atkārtošanos, kad pie varas nonāk cilvēki, kuri skatās Kremļa virzienā un vairāk domā par savu kabatu. Mums svarīgākais bija dzirdēt no Ratnieka kunga, vai viņi sadarbosies ar Šleseru. Šo atbildi joprojām neesmu dzirdējis, viņš ļoti veikli vienmēr mēģina izvairīties.
NA jūs lamā par prokrieviskiem marksistiem, maoistiem un velosipēdistiem un nav pateikuši, ka varētu sadarboties, bet Šlesers saka, ka viņam ideoloģiski vieglāk būs vienoties ar NA. Vai var sanākt, ka jūs ar JV paliekat opozīcijā?
NA jāatceras, ka mēs jau strādājām kopā ar viņiem šajā sasaukumā. Es neredzu iespēju izveidot koalīciju, kurā paliktu aiz durvīm gan JV, gan Progresīvie, un to spētu arī sagremot NA vēlētājs.
2020. gadā Progresīvie apņēmās restartēt Rīgu, vadībā bijāt gandrīz trīs gadus. Vai restarts ir izdevies?
Daļēji. Ja nebūtu notikusi Ķirša kunga sabloķēšanās ar Pūces partiju un Burova partiju, lai gāztu Staķi un aizstāvētu vienu konkrētu ierēdni [Satiksmes departamenta vadītāju Jāni Vaivodu], tad restarts būtu bijis daudz jaudīgāks un Šlesera kungam būtu mazākas izredzes vēlēšanās uzvarēt, jo rīdzinieki redzētu ļoti būtiskas pārmaiņas.
Bet pārmaiņas ir notikušas daudzās sfērās, kuras ikdienā, iespējams, rīdzinieki neredz.
Piemēram?
Piemēram, pārvaldība. Kad iekļuvām domē, zinājām, ka tur viss ir slikti, bet, ka tik slikti, man prātā nebūtu varējis ienākt. Pirmais pusotrs gads aizgāja, lai sakārtotu sistēmu, kas pirms tam bija izveidota, lai kalpotu kādu konkrētu cilvēku interesēm. Nomainījām visās kapitālsabiedrībās vadību. Vairs neviena politiskā ielikteņa, visi konkursos atlasīti gan valdēs, gan padomēs. Ir ierosināti vairāki desmiti kriminālprocesu. Vairāki desmiti!
Tas apmērs, kā tika izlaupīta Rīga… Varu ar vienu piemēru raksturot. Rīgas Meži bija uztaisījuši apakšuzņēmumu Norupe, kas bija nopircis zāģi no kāda uzņēmēja Latvijā. Zāģis pirms tam bija izvietots kaut kur Sibīrijā un varēja sazāģēt tikai 22 centimetrus biezu baļķi. Tad Rīgas Meži par samazinātu cenu pārdeva koksni šai zāģētavai, bet visi baļķi, kas bija platāki par 22 centimetriem, tika izbrāķēti un kā nelikvīdi pārdoti — kam tad? Atkal tai pašai kokrūpnieku firmai PATA, no kuras bija iegādāts zāģis. Bet papīri visi tīri! Norupe strādāja ar zaudējumiem, un arī Rīgas Meži strādāja ar zaudējumiem.
Šobrīd Norupe ir pārdota. Un tas ir tikai viens piemērs. Arī Rīgas Satiksmē — [pēc varas maiņas domē tā] pēkšņi sāka pirkt degvielu lētāk nekā 2019. un 2020. gadā, kaut gan sākās karš Ukrainā un degvielas cenas bija augšā. Interesanti, vai ne?
Jā, interesanti, taču jūs arī jaunajā programmā solāt izskaust korupciju un izšķērdēšanu. Vai jāsecina, ka tas nav izdevies?
Pilnībā nav izdevies. To redzam arī šobrīd — šis pats ierēdnis, kura darbības sāka izmeklēt Staķa laikā, bet jaunā aprēķina koalīcija to apturēja, joprojām ir departamenta darbinieks. Es gan saprotu, ka viņš neko nedara, vienkārši saņem lielu algu, un vadība to pieļauj.
Es teiktu tā, mēs redzam iedīgļus, ka korupcija var atgriezties. Un, ja tur būs Šlesera kungs, tad skaidrs, ka būs pilnīgi viennozīmīgi.
Varu pateikt skaidri un gaiši — būsim principiāli pret tiem, kuri izšķērdē rīdzinieku naudu. Kad notika izmeklēšana [par sadārdzinājumiem ceļu remontos], redzējām pretdarbību no Ķirša puses, mēs sapratām, ka tas var maksāt Staķim amatu, bet nevaram pievērt acis. Un mēs panācām!
Pirms tam piecus centimetrus bieza asfalta kārta tika klāta par 48 eiro kvadrātmetrā, bet mūsu izmeklēšanas dēļ tajā sezonā asfalta ieklāšana izbeidzās, bet uz nākamo gadu tika veikti iepirkumi jau normālā kārtībā. Un šobrīd Brīvības ielas galā līdz Berģu kalnam noasfaltēta jauna iela, ir 10 centimetri uzlikti, 111 akas nomainītas, un tas izmaksāja 27 eiro kvadrātmetrā. Bišķiņ starpība ir, vai ne?
Kā minimums, esam panākuši, ka ielu remontdarbi notiek lētāk. Bet ir vēl daudz darba. Mēs šos visus pilsētas uzlabojumus uzsākām — gan vienotos projektus miskastēm, soliņiem, kas tagad tiek likti beidzot. Okupekli nogāzām.
Staķis pārmeta koalīcijas partneriem nodevību un atkāpās. Vai tā nebija kļūda? Kā jūs rīkotos līdzīgā situācijā, ja būtu mērs?
(Nopūšas.) Nu, Staķis arī pats šobrīd atzīst, ka vajadzēja pagaidīt, lai viņu nomet. Jums taisnība, mēs vienkārši bijām jauni un nepieredzējuši politikā. Šī bija pirmā lielā ievēlēšana Progresīvajiem, un mēs tik ļoti bijām iepriecināti, ka nenovērtējām, ka visiem partneriem nevar līdz galam uzticēties. Ienācām ar citādu redzējumu. Un, kad man kāds no sadarbības partneriem saka — Viestur, bet tāda taču ir politika! — , es parasti atbildu: nē, politika ir tāda, kādu mēs to veidojam.
Jāmaina savs uzskats par politiku. Un patiesībā to var, tikai jāsagaida kritiskā masa. Zinām, ka Mozus veda izredzēto tautu 40 gadus pāri tuksnesim, lai nomirtu pēdējais cilvēks ar verga domāšanu.
Labi, pie konkrētākām lietām. Kā apturēsiet iedzīvotāju skaita sarukšanu Rīgā? Divās desmitgadēs zaudēti 20%, centrā pat 40%.
To iespējams apturēt, tur ir vairāki faktori. Viens ir mājoklis, kas pilsētā un it īpaši centrā ir ļoti nepieejams. Otrs ir vide, kurā cilvēki dzīvo, un pakalpojumi, ko pašvaldība nodrošina. Nupat bijām Helsinkos. Tur cilvēki, kuri pārcēlās uz piepilsētu, šobrīd lēnām sāk plūst atpakaļ. Tāpēc, ka pilsētā ir dzīvība, katru dienu ir, ko darīt.
Mājokļa jautājums būs vissarežģītākais, jo Rīgā apmēram 15—20% mājokļu centrā ir tukši. Diezgan daudz ir uzturēšanās atļaujas, kas palikušas mantojumā no «gāzi grīdā» politikas. Tur cilvēki reizi gadā atbrauc, pagarina atļauju un nekādu pienesumu pilsētai nedod.
Daugavas labajā krastā vienā lielā projektā Šlesera kungs plāno atkal to pašu uzturēšanās atļauju un zelta vīzu tirgošanu, kas arī, visticamāk, nekādu labumu pilsētai nenesīs.
Daudzas partijas sola palielināt bērnu piedzimšanas pabalstu, Saskaņa pat līdz 10 000 eiro. Kāpēc jūs nesolāt?
Tāpēc, ka es kā trīs bērnu tēvs ļoti labi zinu, ka manas domas nemainīs vienreizējs pabalsts. Manas domas mainīs tas, vai būs pirmsskolas izglītības iestāde. Vai būs fleksibls aukļu dienests. Vai tuvumā ir laba skola. Tā mums šobrīd diemžēl nav. Pat centrā visas skolas nav vienādas. Tas ir iemesls, kāpēc bērni tiek vesti uz citām apkaimēm. Paskatieties, kad ir skolēnu brīvlaiks, pilsēta ir pilnībā caurbraucama bez nevienas aizķeršanās, autosatiksmei ir par pusi mazāka intensitāte.
Katru dienu Rīgā iebrauc apmēram 200 tūkstoši cilvēku. Viņi izmanto Rīgas infrastruktūru, un lielākā daļa šeit nemaksā nodokļos ne centa.
Tad uzreiz jautājums — vai Rīgai būtu jāpievieno pierīgas novadi?
Viļņa tieši tā kļuva par lielāko galvaspilsētu Baltijā. Ir izskatāmi vairāki modeļi. Vislabākais būtu, ka ir metropole, viena pašvaldība, bet varbūt divos līmeņos pārvaldīta. Bet ir arī citi. Iespējams veikt iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali kā Austrijā, Vācijā.
Mēs jau 2021. gadā par šo jautājumu runājām ar finanšu ministru. Bet JV arī šajā gadījumā nolēma nedarīt neko.
Solāt panākt taisnīgākas iemaksas pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Kādām tām būtu jābūt, un kā to panāksiet?
Skaidrs, ka nav godīgi, ka Rīga iemaksā ap 150 miljoniem izlīdzināšanas fondā, kad pierīgas iedzīvotāji izmanto Rīgas infrastruktūru un, piemēram, Rēzeknē par mūsu naudu ceļ spa.
Igaunija un Lietuva jau pirms padsmit gadiem saprata, ka ekonomiskais dzinulis ir tieši galvaspilsētas, un darīja visu iespējamo, lai tās attīstītos. Mums jāsper valstiski atbildīgs solis un jārīkojas līdzīgi.
IKP uz iedzīvotāju Rīgā aug daudz lēnāk nekā Baltijas kaimiņos — Tallinas metropole 2022. gadā jau sasniedza 99% no ES vidējā, Viļņa 2021. gadā 91%, bet Rīga tikai 71%. Kādu mērķi uzskatāt par reālu nākamajā sasaukumā un kā to panāksiet?
Neesmu finansists, nevarēšu nosaukt precīzus skaitļus. Bet mēs Staķa laikā sākām investīciju piesaisti daudz nopietnāk. Jāturpina aktīvi piesaistīt ārvalstu investīcijas. Bet nevis tādas, ka šeit kaut ko uzbūvē, un tad nezinām, ko ar to darīt, bet gan ražošana, biznesa centri.
Lielie uzņēmēji skatās, kāda ir pilsētas reputācija, vai šeit ir korupcija, un arī kā jutīsies viņu darbinieki. Neizvēlēsies investēt, ja pilsēta nav iekļaujoša, draudzīga.
Vēl viena lieta — jāstrādā, lai samazinātu birokrātiju. Līdzīgi, kā izdarījām ar vasaras terasēm, atļaujot atstāt tās arī pa ziemu. Pirms tam bija ilgs saskaņojums, tagad ar dažiem klikšķiem var izvēlēties standarta terasi, apstiprināt un likt virsū. Līdzīgi jādara ar virkni citu procedūru.
Katrs, kurš saka, ka birokrātiju var mazināt, atlaižot ierēdņus, vai nu nezina, kā darbojas sistēma, vai apzināti mānās. Birokrātiju var samazināt, tikai ņemot ārā nevajadzīgas prasības. Gan valsts mērogā, gan Rīgā.
Investīciju solījumos Šlesers jūs pārspēj — piesaistīšot Alabbara trīs miljardus no AAE. Vai atbalstīsiet Waterfront projektu Andrejsalā, ja būsiet mērs?
Esmu ticies ar Zagrebas mēru, kurš apturēja Waterfront projektu. Ar Budapeštas mēra biroja darbiniekiem, kuriem arī brīnumainā kārtā izdevies to apturēt, neskatoties uz Orbāna pieņemto likumu. Belgradā ir ļoti slikti ar šo projektu — pārkāpjot visas normas, atļauts uzbūvēt lielas ēkas aizsargājamās teritorijās pie ūdens. Tas rada efektu, ka pilsētā vairs neieplūst vēsais gaiss, tā uzkarst. Tur būs lielas nepatikšanas.
Jautājums bija — ko jūs darīsiet, ja būsiet mērs?
Ja būšu mērs, noteikti runāšu ar šiem uzņēmējiem un arī ostu.
Ar kuriem uzņēmējiem?
Visticamāk, ar kādiem Šlesera pārstāvjiem. Šlesers apgalvo, ka viņam tur nekā nav, tas tikai ģimenei. Tātad ar kādu no viņa ģimenes. (Smejas.)
Bet skaidrs, ka jādara tā, lai šajā teritorijā notiek kaut kas pilsētu attīstošs. Vai jādomā, kā daļu no šīm teritorijām atgūt pilsētas īpašumā. Jo pilsētai nav nekādas teikšanas par teritoriju, kas atrodas no Vanšu tilta līdz pat Eksportostai. Tas ir absurds.
Trīs ceturtdaļas rīdzinieku dzīvo padomju daudzdzīvokļu ēkās, kas ir sliktā stāvoklī, taču renovācijas temps ir lēns — vidēji 16 gadā. Kādi ir jūsu mērķi mājokļu politikā?
Pagājušajā gadā pabeidza [renovēt] 20. Tas ir pilnībā mūsu nopelns, izveidojām gan Rīgas Enerģētikas aģentūru, gan Mājokļu kompetences centru, izstrādājām politikas pamatnostādnes Rīgā, un šobrīd notiek aktīva darbība attiecībā uz siltināšanu un renovēšanu. Mērķis ir nosiltināt vismaz 2000 māju četru gadu laikā.
Vēl viens padomju mantojums ir Stacijas laukuma tunelis. Kad pēdējo reizi tur bijāt?
Pirms dažām nedēļām ar mazāko dēlu devāmies uz kino. Man arī jaunieši uz ielas nesen uzdeva jautājumu — vai saremontēsiet stacijas tuneli? Un es teicu — nē. Mums nav jāremontē tuneļi, ir jāpārveido satiksme tā, lai cilvēki iet virs zemes. Un tuneļus varam atdot jauniešiem, lai viņi taisa reiva pārtijas vai ko citu.
Vēl par stabiņiem, ar ko daudziem asociējas Staķa laiks un par kuriem vīpsnā vai šķendējas. Vai šim satiksmes mierināšanas pasākumam ir konkrēts, ar datiem pierādāms labums?
Iesaku jebkuram skeptiskam cilvēkam aiziet, piemēram, uz Stabu un Baznīcas ielu stūri un paskatīties izmaiņas. Uz stūriem, kur pirms tam brauca mašīnas, tagad sēž cilvēki — atpūšas, bauda pusdienas, dzērienus.
Jums programmā ir diezgan neparasts solījums — Rīgā visās jaunbūvējamajās pašvaldības ēkās izveidot patvertnes. Ko tas reāli nozīmē, cik un kādas ēkas ir plānots būvēt?
Mums būtu jāiet uz Somijas modeli, viņiem ir princips nebūvēt nevienu sabiedrisko ēku bez patvertnes. Tas ir pilnībā iespējams. Tā nav nekāda raķešu zinātne, lai šādu patvertni izveidotu. Konkrētus skaitļus par ēkām šodien nevaru pateikt, bet skaidrs, ka mums ir jābūt tādam principam.
Un jādara līdzīgi kā Somijā — tai nav jābūt telpai, kuru neizmanto. Somijā biju vienā jaunuzbūvētā skolā Inari, tas ir aiz polārā loka. Un tur mūzikas kabinets atrodas blakus sporta zālei, un uz to ir lielas, smagas durvis. Prasu, kāpēc visi instrumenti ir uz plauktiem, kam ir ritenīši. Viņi saka — ja gadījumā ir kāda krīze, tad visi instrumenti izripo sporta zālē, bet mūzikas kabinets, izrādās, ir bumbu patvertne. Tam ir biezākas sienas, nodrošina arī skaņas izolāciju, lai netraucē pārējai skolai, kad tur visi bungo. Viņi atrod duālās izmantošanas metodes, kurās telpu ikdienā izmanto, bet krīzes brīdī atbrīvo palīdzības sniegšanai.
Es noteikti gribētu, lai Rīgā cilvēki justos droši. No visiem aspektiem — gan droši uz ielas, gan droši pret dažādām civilām kataklizmām, gan arī droši par to, ka viņu ģimenei tajā brīdī, kad būs vajadzīgs atbalsts, tas tiks sniegts.
