Mēs varam!

Vai esam šonedēļ tikuši pie jauna Valsts prezidenta, es vēl nezinu, rakstot šīs rindas diennakti pirms vēlēšanām. Atliek cerēt, ka deputātu lēmums nenoplicinās to patriotisma liesmu, ko tik spoži iekūruši mūsu nacionālās izlases varoņi, pirmoreiz pasaules hokeja čempionātā izcīnot medaļas.

Kad stāstu kolēģiem un draugiem šeit Amerikā par Latvijas sasniegumu, man jāatgādina, ka esam divu miljonu nācija, kas pasaules elitē izsitusies tikai ar savu raksturu. 

Tūkstošgades mijā neprātīgi līksmojām par simbolisko Latvijas izlases uzvaru pār Krieviju — toreiz atjaunotās neatkarības desmitajā jubilejā tā bija spārnojoša dāvana tautai, kas apņēmusies izkārpīties no padomiskās ietekmes, kļūt par ES un NATO dalībvalsti un darīt visu, lai «Saules mūžu Latvijai!» ir vārdi ar segumu. Un tagad Latvijas izlase nostājusies pasaules labāko trijniekā līdzās G7 lielvalstīm.

Panākumu atslēga, kas šogad ļāva sasniegt augsto virsotni, ir komandas gars — spēja pabīdīt malā savu ego, mobilizēties kopējam mērķim un nežēlot neko tā sasniegšanai. Disciplīna, drosme, upurēšanās. Tās visas ir svarīgas vērtības, kas īpaši nekotējas ikdienas politikas tirgū un tikai lielās krīzēs izrādās, ka politiķi spēj rīkoties kā valstsvīri.

Mūsu izlases dzelzs griba — izdarīt labāko! — iedvesmo tūkstošiem un tūkstošiem latviešu. Vai šis kopības gars būs iedvesmojis arī Saeimas simtnieku? Varbūt ne visus. Taču pāri okeānam un deviņām laika zonām pieslēdzoties saviļņotajam sarkanbaltsarkano fanu pulkam, kas pie Brīvības pieminekļa sagaidīja izlasi, es ticu, ka šis lepnums un mīlestība dara Latviju stiprāku.

Līdzīgi raksti

Buldozers tukšgaitā

Paldies vēlētājiem, ka cīņa par Rīgu beigusies veiksmīgi — buldozers galvaspilsētu nenošķūrēs! Tas rūc skaļi, bet tukšgaitā, jo Aināra Šlesera savtīgo interešu koalīciju ar prokremliskiem spēkiem nav tikusi pie varas.

Par ko lai balso?

Pirms pašvaldību vēlēšanām šovasar šo jautājumu dzirdu daudz biežāk nekā citkārt. Un jautātāju balsī skan gandrīz vai izmisums. Jo viņi dzīvo Rīgā un jūtas kā spīlēs starp pienākumu iet uz vēlēšanām, lai nepieļautu galvaspilsētas atgriešanos korupcijas renstelē, bet vienlaikus «gaišo spēku» kandidātiem trūkst harismas, paveikto darbu saraksts šķiet pārāk īss, vai par viņiem pirmo reizi esam padzirdējuši tikai tagad, kampaņas karstumā.Mani šis jautāju

Ieslēdz Kārli

Cik neparedzama ir dzīve! Pāršķirstu pagājušā gada žurnāla Jāņu numuru, kur no vāka smaida staltais pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis. Viņam rokās vareni airi, divu vīru augumā. Rokas, airi un neticami sīksta griba — tas ir spēks, kas ļāva Kārlim šķērsot okeānus visapkārt zemeslodei. Intervijā par viņa ceļojumu ir daudz skaistu vietu, bet tagad īpaši zīmīgs man šķiet citāts par pārvarētajām briesmām: «Goda vārds, nenodarbinu savu prātu ar domām par bēdīgu iznākumu vai nāvi! Mana izvēle ir pārslēgt domas uz citu, labāku kanālu.»Pagājis gandrīz gads, un

Klusē Ainārs

Aināram Šleseram ļoti patīk runāt. No tribīnēm. Tālruņa kamerā. Mītiņos. Atbalstītāju priekšā un tad, kad viņš domā, ka liekas ausis viņu nedzird. Atceros, klausoties viesnīcā Rīdzene ierakstītās oligarhu sarunas, Šlesera daudzrunība bija tik nogurdinoša. Tāpat kā tagad «intervijas» Džilindžera raidierakstos. Vai tikai latvieši jau nebūtu noslīkuši Šlesera vārdu plūdos, ja ne ķīniešu izgudrojums — vismaz tiktokā viņam jārunā īsāk.Taču ir reizes, ka

Jaunākajā žurnālā