Sociālie mediji ir galvenais saziņas placis Daugavpils vēlēšanu kampaņā, un mērs Andrejs Elksniņš to pieprot — viņš gandrīz katru dienu redzams būvlaukumos vai vietās, ko pilsētā plānots atjaunot
Daugavpilī nejautā, kurš uzvarēs, bet gan — cik mēra Andreja Elksniņa satelītu ievēlēs un vai domē vispār būs reāla opozīcija
Pagājušā gada beigās valsts pārņēma savā īpašumā Daugavpils reģionālo slimnīcu, samaksājot tās 4,6 miljonu eiro parādu un izglābjot no bankrota. Tā bija pirmā reize kopš neatkarības atjaunošanas, kad valstij nācās pārņemt kādu no reģionālajām slimnīcām.
Neilgi pirms tam bija noticis pirmais neatkarīgais slimnīcas audits, kas rādīja — līdz bankrotam nenoveda ne kovida pandēmija, ne kara izraisītās sekas. To izdarīja slimnīcas vadītāja un vienīgā valdes locekļa Grigorija Semjonova neadekvātā algu politika. Kovida laikā valsts visām slimnīcām palielināja dotāciju, un Daugavpilī strauji pieauga mediķu algas. Dažiem Semjonovs bija noteicis samaksu 12 000—20 000 eiro mēnesī, jo citādi speciālistus nenoturēšot. Kad beidzās pandēmija, beidzās arī papildu dotācija, bet algas no kosmiskajiem augstumiem nenokrita. Audits parādīja ne tikai nesaimniecisku rīcību, bet arī informācijas slēpšanu par finanšu stāvokli un gaidāmajām problēmām.
Galvenā slimnīcas īpašniece bija Daugavpils dome, kuras vadībai bija jābūt informētai par vienu no svarīgākajiem reģiona uzņēmumiem. Taču Elksniņš aizstāvēja Semjonovu līdz pēdējam. «Jautājums par valdi, ne valdi, vai rīkoties varēja citādi, ir gaužām cits. Ir jāuzdod cits jautājums. Vai, piemēram, varēja samazināt atalgojumu darbiniekiem. Varēja? Jūs redzējāt kaut vienu ministru, kuram bija atalgojums samazināts?» dusmojās mērs.
Slimnīcas stāsts precīzi raksturo Elksniņa vadības metodes Daugavpilī. Lojalitāti atalgo. Medijus piebaro ar pilsētnieku naudu, un tie neprasa atbildību. Visā, kas iet greizi vai nepatīk, vaino valsti, bet no tās visu laiku prasa naudu.
Baltā ķivere soctīklos
Sociālie mediji ir galvenais saziņas placis Daugavpils vēlēšanu kampaņā, un mērs Elksniņš to pieprot. Viņš katru dienu redzams būvlaukumos vai vietās, ko pilsētā plānots atjaunot. Tas ir tik uzkrītoši, ka Daugavpilī kāda kafejnīca ieviesusi ēdienu Forša balta ķivere būvlaukumā, kas ir dārgākais piedāvājums ēdienkartē, — liellopa steiks ar salātiem, pupiņām un bekonu par 23 eiro. Vakaros mērs ierodas sporta spēlēs un pirms tam vēl ieskrien dažās iedzīvotāju sanāksmēs daudzdzīvokļu namu pagalmos. Visus sociālo tīklu ierakstus par tām pavada vienāds teksts: «Bija daudz interesantu jautājumu. Turpināsim strādāt!»
Mēram nav jāuztraucas arī par tradicionālo mediju atbalstu. Pozitīvas publicitātes pirkšanai šī dome medijiem ir samaksājusi 594 tūkstošus eiro, liecina pēc Re:Baltica pieprasījuma izsniegtā domes informācija. Tas ir divarpus reižu vairāk nekā Rīgā. Un šos skaitļus daugavpilieši ierauga pirmoreiz.
Lauvas tiesa aizgājusi diviem lielākajiem portāliem — Gorod.lv un Grani.lv. Abus vieno kritiska vērtējuma trūkums domes vadībai. Vēl rakstu autori bieži ir kā neredzamie cilvēki. Teksts ir, autora nav. Galvenā redaktora vārds mājaslapā? Nav. Ētikas kodekss? Arī ne. Gorod.lv pamatā slavē tikai Elksniņa partiju, bet Grani.lv atrodas vieta arī Latvijas attīstībai politiķiem. Neviens no šo mediju vadības ar Re:Baltica runāt nevēlējās.
Satelīti un opozīcija
Pirms četriem gadiem Saskaņa ieguva lielāko balsu skaitu vēlēšanās un septiņus no 15 mandātiem Daugavpils domē. Lai saraksta līderis Elksniņš kļūtu par mēru, zelta balsi nodrošināja Latvijas Krievu savienība. Tās deputāts Aleksejs Vasiļjevs kļuva par vicemēru un Elksniņš neiebilda pret Vasiļjeva prokremliskajām izpausmēm, piemēram, apgalvojumiem, ka Krievija ir «nozīmēta» par vainīgo slaktiņā Bučā. Deputātu izrunāšanās sociālajos tīklos esot katra paša darīšana, teica mērs.
Ar laiku Elksniņš piejaucēja arī agrākos konkurentus, kas tagad startē no viņa partijas Sarauj, Latgale! saraksta. Jauno partiju Elksniņš izveidoja pērn pēc izstāšanās no Saskaņas. Ar viņu aizgāja arī pārējie saskaņieši Daugavpils domē un lielākā daļa no partijas nodaļas. Formāli iemesls bija Saskaņas zaudējums pēdējās Saeimas vēlēšanās, bet attālināšanās sākās jau pēc skandāla par Elksniņa izteikumiem par Krimas piederību, kas bija tuvāki Kremlim nekā Rīgai.
Elksniņa partija startē ne tikai Daugavpilī un Rēzeknē, bet arī Augšdaugavas, Līvānu un Krāslavas novados. Partijā saplūdusi gan daļa bijušo konkurentu, gan virkne izglītības iestāžu vadītāju un pašvaldības struktūru darbinieku.
Daugavpilī šogad startē desmit saraksti, taču daļa ir Elksniņa satelīti. Pilsētā nešaubās, ka populārais mērs vēlēšanās uzvarēs. Jautājums — vai domē būs reāla opozīcija?
«Runāt par vēlēšanām, apspriest partijas un kandidātus Daugavpilī kopumā nav populāri. Daudz populārāks diemžēl ir ar lepnumu teiktais, ka politikai neseko un neiesaistās,» saka biedrības Cita Daugavpils aktīviste Inga Belousa. Biedrība cenšas mudināt apkaimju iedzīvotājus mobilizēties savu interešu pārstāvībai.
Viens no Elksniņa satelītiem ir Mana pils — Daugavpils. Saraksta galvgalī ir bijušie saskaņieši — Olga Petkeviča, kas kļuva populāra ar Krievijas pensionāru aizstāvēšanu, un dezinformators Mihails Lavrenovs, kā arī jau minētais domes vicemērs Vasiļjevs. Viņi var piesaistīt vēlētājus, kuri grib dzirdēt to, ko Elksniņš kā mērs nevar atļauties skaļi teikt, ja pēc vēlēšanām grib iegūt piekļuvi valsts noslēpumam. Otrs satelīts ir Saeimas vēlēšanās lielu atbalstu guvusī Alekseja Rosļikova Stabilitātei! Viņš saka, partija negrasoties «izjaukt pilsētas politisko situāciju». Startē arī Jūlijas Stepaņenko Suverēnā vara/Jaunlatvieši, kuru saraksta zināmākā seja ir prokremliskais aktīvists Jurijs Zaicevs.
Arī Rēzeknes atstādinātā mēra Aleksandra Bartaševiča partija ir pieteikusi savu sarakstu, bet tā Daugavpilī ir maz zināma. Tāpat izredzes diez vai ir ZZS, kas domē nav iekļuvusi jau divus sasaukumus. Startē arī Latvijas attīstībai, kas ar vienu deputātu domē ir Elksniņa koalīcijas balsts.
Nemiernieki pašreizējā domē ir Daugavpils novada partija, kas šajās vēlēšanās startē kopā ar zaļajiem un sevi sauc par «konstruktīvu opozīciju». Otrs opozicionārs ir bijušais mērs Jānis Lāčplēsis. Startējis daudzās partijās, šajās vēlēšanās — visiem par lielu pārsteigumu — sameties ar Latvija pirmajā vietā. Viņam patīkot Aināra Šlesera idejas uzņēmējdarbības attīstībai, iespējas reģionam piesaistīt Ķīnas investīcijas.
Ar atsevišķu sarakstu kandidē Nacionālā apvienība, kas atjaunojusi Daugavpils nodaļu ar aptuveni 50 biedriem. Izredzes nav spožas, jo pilsētā tikai katrs piektais ir latvietis un daudz ir jaukto ģimeņu, kuras aizvaino Saeimas deputātu retorika. Saraksta vadībā ir Staņislava Broka Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks un LIAA reģionālās nodaļas vadītājs Andrejs Zelčs.
Broku pārējā Latvija vairāk zina kā Ukrainas karoga uzvilcēju, kurš tā dēļ saķērās ar vietējiem Kremļa faniem. Viņš ir arī viens no iniciatoriem aktīvistu vēstulēm Latvijas augstākajām amatpersonām, kurās apkopoti pierādījumi mēra Elksniņa prokremliskumam. Viens no spilgtākajiem — vilcināšanās demontēt padomju režīma pieminekļus. Sākumā dome valdības lēmumu divreiz nesekmīgi apstrīdēja Satversmes tiesā, tad atteicās piešķirt naudu nojaukšanai. Beigās Elksniņš aicināja pēdējās trīs dienās no pieminekļiem atvadīties, bet nojaukšanas vakarā Daugavpilī situācija bija nokaitēta līdz baltkvēlei, sākās sadursmes.
Valdības partija Jaunā Vienotība Daugavpilī nestartē. Tā tikai pagājušajā vasarā nopietni pieķērās pie nodaļas atjaunošanas. Plāns šajās vēlēšanās startēt kopā ar LA izgāzās, jo abas nevarēja vienoties. Proeiropeiskajiem daugavpiliešiem šis bija kārtējais signāls, ka JV neinteresē otrā lielākā Latvijas pilsēta.
Tikmēr Elksniņš neslēpj, ka viņa mērķis domē ir iegūt absolūtu vairākumu. «Esmu pārliecināts — pilsēta ir jāvada vienam politiskam spēkam», nevis «amorfai koalīcijai», viņš nesen rakstīja sociālajos tīklos. «Frāzei «es par to neatbildu» vairs nekad nevajadzētu izskanēt mūsu pilsētā!»
Kas padarīts?
Ja aizbrauksit uz Daugavpili, redzēsit, ka visur rok. Pirms vēlēšanām atjauno parkus, būvē celiņus, renovē rotaļlaukumu. Ap Stropu ezeru vasarā ņudz. Dome izbūvējusi 17 kilometrus jaunu veloceliņu un jaunu tramvaja līniju, nopirkusi jaunus tramvajus.
Tiesa, ne bez skandāla. Elksniņš ar pompu paziņoja, ka tos ražo Daugavpilī, lai gan faktiski saliek Čehijā. Daugavpilī saražo sānu paneļus un pāris detaļas. Tramvaji izrādījās divreiz dārgāki nekā Čehijā. Vietējie aktīvisti vērsās Eiropas Prokuratūrā, bet lietu neierosināja.
Re:Baltica faktu pārbaudītāji Re:Check, analizējot pirms iepriekšējām vēlēšanām solīto un izdarīto, secināja, ka pašvaldība ievērojami uzlabojusi infrastruktūru, tajā skaitā par ES līdzekļiem. Tomēr solījumi palielināt sociālo atbalstu iedzīvotājiem lielākoties palikuši nepildīti. Tos palielināja šogad, bet ne līdz solītajam līmenim.
Elksniņš no intervijas Re:Baltica atteicās, aizbildinoties ar aizņemtību, un lūdza jautājumus nosūtīt rakstiski. Viņš uz tiem pēc būtības neatbildēja, aicinot meklēt atbildes publiski pieejamā informācijā.
«Mēram ir ievērojams pilsētnieku atbalsts, taču gan latvisko, gan krievvalodīgo vēlētāju grupās ir daudz tādu, kas viņa viedoklim un rīcībai nepiekrīt,» saka biedrības aktīviste Belousa.
Daugavpilī ir populārs viedoklis — ja neesi Elksniņa partijā, tad atbildīgos amatos strādāt nevarēsi. Tā gluži nav. «Mani aicināja, bet atteicos, jo mūsu viedokļi dažos jautājumos nesakrīt,» Re:Baltica saka Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta vadītāja Santa Pupiņa, kas kandidē no LA saraksta. Sākumā negrib precizēt iemeslu, beidzot nosaka: «Es esmu latviete, un Krima pieder Ukrainai.» Mērs akceptējot to, ka viņa ir citā partijā, kamēr labi dara savu darbu. Taču Pupiņu uztrauc sajūta, ka Daugavpils arvien vairāk attālinās no Latvijas — arī Saeimā valdošās retorikas dēļ.
To, ka valdība Daugavpili un Latgali apbižo vai pametusi novārtā, patīk atkārtot arī mēram Elksniņam. Tas viņa piekritējiem patīk, tāpat kā dzirdēt viņu runājam krieviski, saka aktīviste Belousa. «Atbalstītāji atzinīgi izsakās par sasniedzamību viena telefona zvana vai īsziņas attālumā, visu zinošo pilsētas pārrauga pozīciju.»
Un kāda sakritība — Daugavpils ar savu mēru pošas vērienīgiem pilsētas svētkiem pavisam drīz. Tie notiks pēdējā nedēļas nogalē pirms vēlēšanām.
VIEDOKĻI
Kāpēc iešu balsot
Viesturs Kairišs, režisors
Godīgi sakot, valsts līmenī esmu piedzīvojis vilšanos politiķu darbā, kas vienkārši nav pietiekami talantīgs, valstisks un cerības raisošs. Bet ar pašvaldībām ir cerīgāk.
Ja būtu iespēja, labprāt šogad balsotu Rēzeknē, jo tur katrai balsij šogad ir ļoti liela nozīme. Bet, tā kā jābalso Rīgā, šogad atkal pieņemšu ārpolitiku atspoguļojošus motīvus: antiputinisms, radikāla norobežošanās no Krievijas ne tikai darbos, bet arī domās. Un antitrampisms.
Ieva Morica, sarunu festivāla Lampa dibinātāja
Saskaņā ar Freedom House šā gada ziņojumu vairāk nekā 40% pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kur brīvas vēlēšanas nav iespējamas. Tāpēc piedalīšanās vēlēšanās ir ne tikai tiesības, bet arī atbildība pret demokrātiju, kas daudziem cilvēkiem pasaulē ir liegta. Mums šīs tiesības būtu jāskata kā privilēģija, ne kā rutīna.
Pašvaldību vēlēšanas ir stāsts par to, kā mēs dzīvojam ikdienā, — par vidi, pakalpojumiem un attieksmi. Un balsošana ir vistiešākais veids, kā to ietekmēt. Ja nebalsosi, citi lems tavā vietā.
Andris Bite, Darba devēju konfederācijas prezidents
Vēlēšanu sistēma pieprasa ikvienam kandidātam būt daļai no kādas politiskās partijas, bet bieži vien cilvēku piederība pie to ideoloģijām ir stipri attālināta. Manuprāt, atšķirībā no Saeimas vēlēšanām pašvaldību vēlēšanās kandidātu piederība pie kādas partijas ir sekundārs jautājums.
Pašvaldībās ir prātīgāk balsot par konkrētiem cilvēkiem, kuriem mēs būtu gatavi uzticēt savas vides un apstākļu uzlabošanu. To var darīt, izvērtējot katra individuālos darbus un līdz šim paveikto, partijas piederību atstājot otrajā plānā.
