Edvards Andris Puharts (19) no Zvejniekciema valsts aizsardzības dienestā pats pieteicās pēc 12.klases izlaiduma. Foto - Lauris Aizupietis
Pirmie brīvprātīgie, kas pērnvasar sāka valsts aizsardzības dienestu, maijā to noslēgs, un trešdaļa jau gatava turpināt militāro karjeru. Žurnāls Ir stāsta, kā tagad jūtas iesauktie karavīri un kā uzrunāt jauniešus, it īpaši viņu vecākus, kurus dienests biedē, jo saistās ar padomju laikiem.
Visgrūtāk bijis pirmajos pāris mēnešos, kad jāapgūst pamatmācību kurss, Ir stāsta Edvards Andris Puharts (19) no Zvejniekciema, kurš pieteicies dienestā uzreiz pēc 12. klases izlaiduma. Pulkvedis Guntars Strazdītis no NBS Apvienotā štāba skaidro, ka pirmajās 11 nedēļās jeb pamatmācību kursā, par kuru runā Edvards, karavīriem ir aklimatizācijas periods, kad viņi iepazīstas ar dienestu — iegūst pamatzināšanas un nostiprina fizisko noturību. «Viņam ir fiziski jānobriest, lai ir gatavs doties tālāk mācībās ar to smago mugursomu, nevis sabojāt muguru, potītes un ceļus.»
Savukārt instruktors Vadims Koroļenko uzsver, ka jaunieši apgūst ne tikai disciplīnu un militārās prasmes, bet arī izpratni par to, ka armijā visi cilvēki ir svarīgi. Spēks ir kopībā. «Viens labi brauc ar mašīnu, otrs labi skrien, trešais labi cilā smagumus, ceturtais precīzi šauj — mēs visi papildinām cits citu, un tā veidojas komanda.»
Brīvprātīgo jauniešu skaits dienestam nav pietiekams. Šogad jūlija iesaukums jau daļēji veidojas arī obligātā kārtā — 150 no 480 iesaucamo kopskaita. Lai to nodrošinātu, janvārī izlozē pēc nejaušības principa atlasīja 300 iesaucamos. Aprīlī būs zināms, vai no viņiem būs izdevies nokomplektēt nepieciešamos 150 karavīrus.
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
