Lieliski! Nopietni?

Veiksme neko neiemāca, mēs kļūstam labāki tikai caur kļūdām. Apmēram tāda bija mūziķa Eda Šīrana doma, ko dzirdēju kādā intervijā pēc viņa jaunākā albuma iznākšanas. Sērojot par drauga pēkšņo nāvi un pārdzīvojot baiso vēža diagnozi sievai, kas tobrīd bija otrā bērna gaidībās, Šīrans izdzied sava briesmīgākā gada sāpes un secina, ka beidzot dzīve likusi pieaugt.

Angļu superzvaigznes atziņa par kļūdu svētīgumu aizķērās prātā, jo ļoti atšķirās no uzpumpētā pozitīvisma, ko pieredzēju šeit mācību gada laikā Amerikā. «Lielisks darbs!» ir gandrīz vai automātisks pirmais komentārs par jebko — arī par darbu, kas nav lielisks. Pienāk jau arī brīdis kritikai, taču parasti tā ir aptamborēta, un reti dzird tiešu valodu.

Sākumā man tas šķita bērnišķīgi un smieklīgi, tad tracināja, bet vēlāk centos saprast iemeslus un kaut ko no šīs pieredzes iemācīties. Kāda rūdīta profesore, ar kuru pārrunāju šos vērojumus, atsaucās uz «trofeju paaudzes» fenomenu: ja pašapziņas stiprināšanas labad visi izglītības sistēmā no bērnības ir pieradināti saņemt balvas tikai par piedalīšanos vien, kritikas uzklausīšana un izteikšana šķiet kas ārkārtējs. Ar uzslavām barots, cilvēks gaida augstu vērtējumu par jebkādām pūlēm neatkarīgi no gala rezultāta. Taču rezultāta svarīgums dzīvē nav atcelts. Tā arī darbā viss var būt «lieliski», līdz kādā mirklī cilvēks pēkšņi tiek atlaists — bez īpašiem paskaidrojumiem, jo bosam taisnība, bet katrs lieks vārds tomēr var kļūt par iemeslu dārgai tiesvedībai. Tādi amerikāņu kalniņi…

Un kā jums šķiet — vai Šīrans ir pelnījis «lieliski, Ed!» par slavas dziesmu kļūdām?

Līdzīgi raksti

Buldozers tukšgaitā

Paldies vēlētājiem, ka cīņa par Rīgu beigusies veiksmīgi — buldozers galvaspilsētu nenošķūrēs! Tas rūc skaļi, bet tukšgaitā, jo Aināra Šlesera savtīgo interešu koalīciju ar prokremliskiem spēkiem nav tikusi pie varas.

Par ko lai balso?

Pirms pašvaldību vēlēšanām šovasar šo jautājumu dzirdu daudz biežāk nekā citkārt. Un jautātāju balsī skan gandrīz vai izmisums. Jo viņi dzīvo Rīgā un jūtas kā spīlēs starp pienākumu iet uz vēlēšanām, lai nepieļautu galvaspilsētas atgriešanos korupcijas renstelē, bet vienlaikus «gaišo spēku» kandidātiem trūkst harismas, paveikto darbu saraksts šķiet pārāk īss, vai par viņiem pirmo reizi esam padzirdējuši tikai tagad, kampaņas karstumā.Mani šis jautāju

Ieslēdz Kārli

Cik neparedzama ir dzīve! Pāršķirstu pagājušā gada žurnāla Jāņu numuru, kur no vāka smaida staltais pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis. Viņam rokās vareni airi, divu vīru augumā. Rokas, airi un neticami sīksta griba — tas ir spēks, kas ļāva Kārlim šķērsot okeānus visapkārt zemeslodei. Intervijā par viņa ceļojumu ir daudz skaistu vietu, bet tagad īpaši zīmīgs man šķiet citāts par pārvarētajām briesmām: «Goda vārds, nenodarbinu savu prātu ar domām par bēdīgu iznākumu vai nāvi! Mana izvēle ir pārslēgt domas uz citu, labāku kanālu.»Pagājis gandrīz gads, un

Klusē Ainārs

Aināram Šleseram ļoti patīk runāt. No tribīnēm. Tālruņa kamerā. Mītiņos. Atbalstītāju priekšā un tad, kad viņš domā, ka liekas ausis viņu nedzird. Atceros, klausoties viesnīcā Rīdzene ierakstītās oligarhu sarunas, Šlesera daudzrunība bija tik nogurdinoša. Tāpat kā tagad «intervijas» Džilindžera raidierakstos. Vai tikai latvieši jau nebūtu noslīkuši Šlesera vārdu plūdos, ja ne ķīniešu izgudrojums — vismaz tiktokā viņam jārunā īsāk.Taču ir reizes, ka

Jaunākajā žurnālā